Sapnis par Gruziju | intro
Klišejiski, bet man stāsts par Gruziju sākās ar sāpīgu, šobrīd pašai šķietami smieklīgu šķiršanos. Tāds neliels dzīves sabrukums, asaras, klasiskais break up story. Nu tā kā filmās, ziniet. Un tad, kā jau romānos tas mēdz notikt, draudzene vienā dienā pavisam negaidīti atsūtīja ziņu ar iespēju pieteikties Erasmus + projektam Gruzijā. Projekta ietvaros jāveido mozaīka, jāiepazīst vietējā kultūra.
Veidot mozaīku? Dārgā, vai tu galīgi esi piemirsusi, cik “talantīga” esmu ar roku darbiem?
Gruzija? Kur tas tā konkrēti ellē ratā vispār atrodas?
Tomēr kaut kur manī šī doma iespiedās un nelika mieru. Un sāku atcerēties pozitīvās atsauksmes par Gruziju no draugiem un paziņam.
Nelika mieru arī draudzenes ar atgādinošajām ziņām un zvaniem “Nu, pieteicies? Ja vēl ne, pieteikšos tavā vietā”.
Daudzi par un pret, bet beigu beigās sapratu, kas gan ir trīs nedēļas. Un tas bija brīdis, kad manī pirmo reizi un nelabojami iesējās atziņa “viss notiks tā, kā tam jānotiek”. Ja tev būs jābūt Gruzijā, tu tur noteikti būsi. Un, kas ir sliktākais, kas var notikt? Es varu nomirt? Chill, tu šobrīd tāpat esi kā pusbeigta zivs. Sliktāk vairs nebūs.
Uzrakstīju pieteikumu projektam pēdējā dienā, 30 minūtes pirms deadline. Un tā dzīvoju tālāk savu dzīvi, aizmirstot par šādu pieteikumu.
Spilgti atceros to vakaru, kad bezģīmī gatavoju vakariņas un telefonā parādījās paziņojums par jaunu e-pastu.
“Gamarjoba,
Tu esi atlasīts kā dalībnieks jauniešu apmaiņai “Imagination is the true magic carpet”, kas norisināsies Rustavi pilsētā, Gruzijā no 8.jūlija līdz 24.jūlijam.
Pirmās sekundes - Gruzija? Kāda Gruzija? Aa.... ārprāts!!!
Zvanīju visiem tuvākajiem pēc kārtas un kā nenormāla kliedzu klausulē - ES BRAUKŠU UZ GRUZIJU!!
Un es aizbraucu.
Un es neprātīgi iemīlējos jau no pirmā soļa. Tā ir māju sajūta, miers un prieks, kuru grūti tā paņemt un uzrakstīt.
Projekts bija BRĪNIŠĶĪGS (ja šo lasa cilvēki vecumā līdz 30 gadiem, no visas sirds iesaku izmantot Erasmus + sniegtās iespējas, tā ir cita pasaule).
Mēs kopīgi izveidojām skaistu mozaīku un kaut kas mani šajā zemē un valstī tā parāva, ka sapratu - šī nedrīkst būt pēdējā reize. Es šeit gribu būt ilgāk. Mācīties kultūru, saplūst un būt daļai no tās.
Pēc 3 nedēļām atgriezāmies Latvijā, lidostā atvadījos no projektā iegūtajām draudzenēm un... sabruku gandrīz stundu ilgam asaru mākonim. Kāpēc? Jo es negribēju, lai tās ir beigas, atteicos pieņemt realitāti, sapratu, cik ļoti man ir jāmaina dzīve un sēdēt ofisā no deviņiem līdz sešiem vairs nav opcija.
Visvisādi centos tikt atpakaļ, bet mūždien nesekmīgi - vairāki lidojumi tika atcelti, atgriezos savā ikdienas ritenī, bet nebija dienu, kad neiedomātos par savu īpašo valsti.
Šeit nu varētu stāstīt un stāstīt, bet long story short 2020. gada septembrī pametu savu darba vietu, pārcēlos uz savu dzimto Kuldīgu, bez nekāda plāna. Tā teikt - apdomāt, ko vēlos darīt tālāk. Dzīvos - redzēs.
Tad nu arī novembrī ieraudzīju iespēju atgriezties Rustavi. 9. decembrī jau atrados lidmašīnā, un tā sākās mans sen galvā piedzīvotais Gruzijas sapnis.
Šī valsts mani tik ļoti ir iedvesmojusi, tā silda, priecē un pārsteidz ik dienu. Man nav ne jausmas, kur un cik tālu šis ceļš vedīs. Bet dalīšot ar saviem iespaidiem, zināšanām, fotogrāfijām, cerībā arī jūs iedrošināt paspert kaut soli ārpus no savas komforta zonas un saprast, cik skaisti ir tur laukā. Un, ja kaut vienam no jums noderēs manis publicētie stāsti par sajūtām, vietām un ieteikumiem, tas jau būs daudz.
Vairākkārt no draugiem un paziņām esmu saņēmusi ziņas par to, cik ļoti ar savu stāstu un foto dalīšanos esmu "iepārdevusi" Gruziju. Tad nu lai šeit paliek daļiņa manas mīlestības pret Gruziju jeb Sakartvelo.
